Atgūtā bērnība/ Back to Childhood

village2Laikam jau jāsāk ar kaitinošo, “kad mēs augām…” Tiešām, kad es augu, es varēju “iet ārā”. Tas nozīmēja visu dienu spēlēties ar draugiem daudzdzīvokļu mājas pagalmā, uz ielas, tuvākā vai tālākā apkārtnē. Mēs skraidelējām vienā barā ar dažāda vecuma, tautību, dzimuma bērniem.

Kad mani bērni piedzima, tad ievēroju, ka šāda veida jautrība ir vairs ļoti, ļoti reta parādība, ka mūsdienu bērni vairs nespēlējas māju pagalmos bez vecāku tiešas blakus esamības. Īpaši jau Anglijā, kur vecāki līdz aptuveni 11 gadu vecumam pavada bērnu no skolas uz mājām, nevarēju iedomāties, ka ir tāda brīnumaina vieta kā mūsu ciemats, kurā kaimiņu bērni spēlējas kopā, kurā bērni ar riteņiem un skrejriteņiem brauc pa ielām, kurā ir manas bērnības garša.

Joprojām esmu tik priecīga un saviļņota, kad atļauju puikām iet ārā  un viņi kopā ar citu māju bērniem rīko sacensības, spēlē paslēpes, lēkā ar skrejriteņiem no apmalītēm (Markus mēģina turēt līdzi) vai, izlaidušies zālītē, sarunājas. “Iešana ārā” ir kļuvusi par puiku lielāko apbalvojumu un neiešna var pārtapt par sodu. Es tiešām nevaru beigt priecāties un sajūsmināties par puikām atgrieztu bērnību, kurā nav visu laiku jābaidās.

Presentation2

Probably  I will start with annoying, “It wasn’t like that when we grew…” Indeed, when I grew up, I was able to “go out”. This meant a whole day playing with friends in the playground of an apartment house, near streets and surrounding areas.  We were running around all day long together with different age, ethnicity, gender children.

When my children were born, then I noticed that nowadays playing outside with friends from neighbourhood is very rare. Children aren’t outside without direct an adult supervision.  Especially in England, where parents until about 11 years of age doing school runs, I could not imagine that there is place where children can go outside and play on they own. But now we found one- Our village. Here children are playing together, they go outside, playing together, cycling and scootering around the neighbourhood. Isn’t that something unique for nowadays? 

I am still so happy and thrilled when the boys ask me a permission to go out. They chase each other, play hide and seek, jump up and down with scooters from payment, (Markus tries to keep up), or just lay down on the grass and talk for hours. “Going outside” has become a treat and  also can be turn into a penalty. I really can not stop myself of being delighted about returned childhood to our boys.

Presentation1

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Change )

Connecting to %s