Jau kopš atgriešanās no Latvijas vasaras beigās mani neatstāja doma, ka gribas ar visu ģimeni doties nelielā ceļojumā. Varbūt ne pārlieku tālu no Anglijas, bet tomēr uz citu valsti. Protams, tad jau uz Franciju. Tā kā mēs abi ar Valdi neesam Parīzes fani, tad šoreiz varētu neiekļaut ikreizējo izskrējienu cauri Parīzei, bet vairāk baudīt Franciju, un kāpēc gan ne šoreiz Normandiju, piekrastes daļu, kur skaidrā dienā var redzēt arī Anglijas krastu? Tas taču nebūs pārāk tālu?

Nevienam jau noslēpums, ka man patīk viss, kas saistīts ar ceļošanu- plānošana, karšu pētīšana, viesnīcu un transporta biļešu pasūtīšana, informācijas meklēšana par apskates objektiem utt. Tad nu arī šoreiz, izpētot ceļotāju ceļvedi, radās skaidra vīzija, ka brauksim Dover (UK) – Calais(FR) –Amiens – Rouen – Caen – Mont Saint Michael – LeHavre – Calais. Pilsētu mājas lapās ātri sameklēju īsu informāciju par to, kas jāredz un ko var redzēt, iekopēju Word dokumentā, lai var lasīt pa ceļam. Pirms tam jau tik vien laiks, kā īsi pārskriet ar acīm pāri informācijai. Tas arī deva ieskatu, cik daudz laika atvēlēt un kurās pilsētās ir izdevīgāk nakšņot. Plānojot viesnīcas, jau daudzus gadus izmantoju www.booking.com– ērti, vienkārši un parasti diez gan patiesa informācija par piedāvājumu, kaut gan droši vien viesnīcu meklēšanas iespējas būtu jāpaplašina.

1.diena.
Pirmo dienu pavadām ceļā uz Doveru- Anglijas piekrastes pilsētu, par kuru biju dzirdējusi tik daudz romantisku nostāstu, ka šoreiz jutos vīlusies. Ja neņem vērā skaisto pili, baltās krasta klintis un garo ostas promenādi, tad pārējā pilsētas daļa bija īsta ostas pilsēta, šoreiz diemžēl vārdu savienojuma sliktākajā nozīmē.

Nonākot uz pārcelšanās prāmja, kas kursē ik 2 stundas un pārcelšanās ilgums ir 90 min, mēs sajutāmies kā nonākuši Eiropā. Viss pēkšņi tik tuvs un saprotams. Tomēr ir milzīga atšķirība, kā cilvēki dzīvo, domā, izturas kontinentālajā Eiropā un kā tā pati dzīve norit britu salās. Tik tuvu un reizē tik tālu.

2.diena
Nakti esam pavadījuši Calais viesnīcā. Vien 5min braucienā no ostas, pašā piekrastē ar vienu logu uz bangošu, vētras viļņu piedzītu un lietus gāžu pārklātu jūru. Jā, vējš un lietus ir rībinājuši visu nakti, un debesis neplāno skaidroties. Vien caur mašīnas logu apskatām pilsētu- diez gan plašu, ar senatnīgu centru, kuram raksturīga vācu arhitektūra- un dodamies ceļā uz Amiens.
Pilsētā Amiens joprojām līst ar īsākām un garākām pauzītēm, tāpēc šoreiz lieti noder telefonkamera.

Nakšņot esam plānojuši starp Amiens un Rouen, lai pēc iespējas vairāk laika atliktu ekskursijai Rouen- Normandijas galvaspilsētā. Nakšņojam viesu mājā vienā no neskaitāmi daudzajiem, vienādajiem franču ciematiņiem. Kāds atvieglojums mani pārņem, kad saimnieki, mums ierodoties, runā skaidrā angļu valodā. Izrādās viņi abi ir briti, kas pirms 10 gadiem nopirkuši māju šeit, Francijā, un to izveidojuši gan kā savu dzīvojamo māju, gan vienu spārnu atvēlējuši viesiem. Pēc tā, ka visi franči runā franciski, ir tik patīkami arī ar kādu parunāties bez roku žestikulēšanas un rādīšanas ar pirkstu. Līdz ar to izvēršas jautrs un arī ļoti gards vakars ar franču virtuvi un angļu noskaņu. Laurim tiek terapija pret suņu bailēm par brīvu.

3.diena
Rouen ir skaista. Patiesi mīlīga, skaista, senatnīga un tik franciska. Šauras ielas, augstas katedrāles, pankūku un vafeļu smarža ielās, šokolāde mazveikaliņi, skaistas sievietes un haotiski bērni. Un kruasānu garša mutē. Pat viesnīcas vestibils ar vēsturi par Bonopartu. Šeit noteikti varētu palikt ilgāk.

4.diena
Jau agri izbraucām uz ļoti attālo Mont Saint-Michel – mūku klosteri kalnā uz salas. Plānojot ceļojumu, bija šaubas, ka izdosies ieraudzīt pasaules slaveno UNESCO kultūras mantojumu. Lasīju gan par to, ka plūdu laikā slēgta piekļuve, ka ziemas periodā vispār kalns ir slēgts un atvērts tikai dažas dienas. Par laimi tas viss nebija taisnība. Taisnība bija, ka šis kalns tiešām ir apbrīnojams kultūrvēsturisks objekts, ka tas ir pārpildīts ar ceļotājiem, ka no mūku askētisma tur maz ir palicis pāri, bet, ja izdodas aizmukt no ļaužu masām šaurajās ieliņās un prom no pārdotuvju uzbrūkošā mārketinga, tad paveras dabas skaistums, neparastums un celtņu pamatīgums. Noteikti visiem iesaku doties kājām uz Saint –Michel kalnu, jo tā kaut nedaudz var sajust brīvību un varenību. Šoreiz gan neiegājām katedrālē kalna virsotnē, tāpēc to varu tikai iztēloties.

5.diena
Pēc plāna pēdējā mūsu ceļojuma diena ir sākusies ar lieliskām brokastīm un tikpat lielisku ģimenes kopbildi..

bet diemžēl turpinās negaidīti. Līdz ko esam devušies ceļā uz prāmi (priekšā 3 stundu ceļš), mašīna saplīst un ir pilnīgi skaidrs (man -nē), ka mēs šo ceļu veikt nevaram. Mums ir jāmeklē autoserviss svešā pilsētā pirmdienas rītā starp Ziemassvētkiem un Jauno Gadu. Cerīgi? Ar trešo reizi arī atrodam servisu, kurš par laimi ir atvērts. Tad seko ļoti izmisis skaidrojums franciski (es franciski zinu tieši 2 frāzes-bonne journée un Je t’aime, kuras šoreiz nepalīdz ), kas ir noticis un ka mums jāpaspēj uz prāmi. Mēs varam būt pateicīgi, ka autoservisa darbinieki bija laipni, iejūtīgi un eiropieši – atrada detaļas un solīja salabot mašīnu līdz vakaram. Prāmis, protams, aizgāja, bet mēs palikām vēl vienu nakti Le Havre, atradām viesnīcu, pasūtījām jaunas prāmja biļetes rītdienai un mirkām Francijas lietū. Šī bija diena, kad atkal lija lietus un pūta vējš, bet toties rītdien mūs gaidīja mājupceļš un ļoti skaista, īsa pietura pie, tā saucamā, ziloņa snuķa.

6.diena
Rīts, nelietus, ceļš un atmiņas- vislabākais savienojums, lai dotos mājup- trīs stundu ceļā līdz prāmim ar nelielu apstāšanos Etretat. Šī apstāšanās negaidīti izvērtās par manu ceļojuma kulmināciju. Pēc visa redzētā, apjūsmotā un izjustās šī bija vieta, kur es varētu visu dienu sēdēt, skatīties jūru un malkot franču vīnu. Šeit bija mana sajūta.