Otrais gads Anglijā – pārdomas

DSC_1673Otro gadu Anglijā (par pirmo var lasīt šeit) var noteikti raksturot kā īstu ģimenei, īpaši, abiem puikām,  veltītu laiku, jo pagājušogad 1.jūlijā sāku bērna kopšanas atvaļinājumu un līdz š.g. 11.jūnijam to turpināju. Jāsaka, ka Markus man ir bijis ne vien kā mīļš mūsu ģimenes jaunākais dēls, bet arī kā veids vēl vairāk iedzīvoties Anglijā. Kad agrāk lasīju dažādās grāmatās un blogos, ka bērni ir arī citiem cilvēkiem palīdzējuši iejusties jaunajā sabiedrībā, iepazīties ar citām ģimenēm, izveidot draudzību, labāk saprast svešās zemes tradīcijas, normas un domāšanas veidu, tad tā īsti tam negribēju ticēt. Tomēr šogad par to noteikti pārliecinājos.

Kā tad īsti tā integrēšanās ar bērnu palīdzību notiek? Uzreiz jāsaka, ja ir doma, ka labāk palikt savu cilvēku (latviešu) kopienā vai neiet ārpus mājas, tad integrēšanās aizņems daudz, daudz ilgāku laiku. Man kāda poliete stāstīja (starpcitu, Laura futbola treniņa laikā), ka ir 8 gadus strādājusi  poļu uzņēmumā Londonā, draugi bijuši poļi un tagad, kad pārvākusies uz lielāku māju mūs ciematā, nonākusi pie secinājuma, ka tomēr dzīvo Anglijā, nevis Polijā, un atskārtusi, ka šo gadu laikā tā arī nav pat kārtīgi iemācījusies pat runāt angliski. Pēc 8 gadiem Anglijā viņa jūtas vientuļa un izolēta.

Nevar gaidīt, ka Anglijā dzīvojošie nāks klāt un interesēsies par Tevi. Šo otro gadu esmu apzināti gājusi un meklējusi kontaktus ar citiem cilvēkiem – apmeklējusi  bēbjiem vai bērniem paredzētās nodarbības, uzsākusi neskaitāmas veiksmīgas un mazāk veiksmīgas sarunas.  Piemēram, bērnu nodarbības ir ļoti labs starta punkts, jo tur visbiežāk gan var sastapt mammas, kurām ir tās pašas rūpes un tās pašas aktualitātes. Vēlāk jau ar šīm mammām esam gājušas kopā ārpus nodarbībām iedzert kafiju, pastaigās ar ratiem, ciemoties viena pie otras. Ja sastaptie cilvēki ir iebraucēji, tad visbiežāk viņi aicinās ciemos uz mājām, tomēr britiem tas nav tā ierasts. Lai saņemtu uzaicinājumu ciemoties, ir vajadzīgs diez gan liels laiks vai kāds īpašs iemesls, piemēram, bērna dzimšanas diena.  Sākumā mani mulsināja britu atturība pēc pieklājīgas un sirsnīgas, pat personiskas sarunas. Tomēr esmu sākusi izprast šo mentalitātes iezīmi – pieklājīgi, atvērti, sirsnīgi un tajā paša laikā nogaidoši un ļoti, ļoti pārbaudoši. Manuprāt, tas ir veidojies kā sekas tik ļoti multikulturālajai sabiedrībai. Es nezinu kā, bet viņi māk akceptēt svešo un pieņemt kā pastāvošu, bet ne pārņemt kā savu.

Sākumā neierasta, bet pēc tam jau pašsaprotama ir apkārtējo cilvēku interese par bērniem, īpaši, par bēbjiem, arī grūtniecēm. Biju dzirdējusi un esmu piedzīvojusi, ka Spānijā cilvēki brīvi var uz ielas svešām bērnam kaut ko ar smaidu pateikt un noglaudīt galvu vai mīlīgi iekniebt vaidziņos (īpaši Laura vaidziņos tā vien prasās), bet no pietiekami noslēgtajiem britiem tas ir diez gan neparasti. Tomēr tādus uzmanības apliecinājumus, apjautāšanos par bēbi un pašas sajūtām , izteiktus komplimentus, nebiju gaidījusi. Sākās viss ar grūtniecības laiku (par to rakstīju šeit) un turpinās joprojām. Tas ir pilnīgi ierasti- apstāties uz ielas, apjautāties par bērnu vārdiem, vecumu, skolu, kuru apmeklē, vai kaut ko citu tajā brīdi interesantu. Jau kādu laiku esmu pamanījusi, ka arī es brīvi varu izjautāt blakus stāvošo, pilnīgi svešo māti ar bērnu un ātri apspriest  galvenos attīstības sasniegumus.  Joprojām to norakstu uz mazpilsētas statusu!

Interesei par bērniem līdzi nāk arī attieksme pret daudzbērnu ģimenēm (šķiet, ka angliski nav nemaz tāda apzīmējuma, ja nu vienīgi ‘large family’). Tas nav nekas neierasts, ka ģimenē ir vairāk par diviem bērniem. Tas ir normāli un ļoti, ļoti bieži sastopams (šoreiz bez mērāmiem faktiem). Viens bērns visbiežāk ir tikai tajās ģimenēs, kurās ir grūtības tikt pie bērniņa vai arī vecāki ir sapratuši, ka viņi nav bērnu orientēti, ka viņiem ir bijis grūti, traumatiski sarasties ar jaundzimušo vai arī vēlāk pieņemt bērna temperamentu, pašu dzīvesveida maiņu utt. Līdz šim esmu dzirdējusi tikai vienu māti, kura man tā arī pateica: „I don’t enjoy to be a mum at all!” Tādēļ visbiežāk bērnu daudzums ģimenē ir balstīts uz emocionāliem apsvērumiem, nevis uz finansiālām iespējām, jo tomēr valsts atbalsts ģimenēm ar bērniem ir daudz lielāks nekā bezbērnu.
Joprojām esmu sajūsmā par bērniem draudzīgām atpūtas vietām, kur pieejamas gan tīras pārtinamās istabas, gan bērnu ēdienkarte, gan spēļu istabas, laukumi vai vismaz kāds stūrītis, kur paspēlēties ar mantām, palasīt grāmatas, gan vienmēr padomāts, lai bērniem būtu interesanti šķietami „vispieaugušākajā” muzejā.

Domājot par arī šeit esošo inflāciju, atceros, nesen lasīju kādā interneta forumā, kur Lielbritānijā dzīvojošie latvieši gaudās par to, cik nesamērīgi dārga ir automašīnu apdrošināšana. Kāds vīrietis pusmūžā atbildēja īsi: „Kā saņem, tā maksā!” Tas, manuprāt, precīzi attiecas uz tām pašām automašīnu apdrošināšanas izmaksām, dzīvojamās platības īri (kas, protams, visā Lielbritānijā ir ļoti atšķirīga), bērnudārzu un augstskolu maksām un noteikti arī uz izklaidēm. Pārējās izmaksas ir līdzīgas kā visur Eiropā vai pat lētāk (piemēram, apģērbs, bezmaksas recepšu zāles bērniem un jaunajām māmiņām). Bet tas, ko patiesi vēlos uzsvērt, ka šo sakarību ievēro arī valsts no savas puses– kā nodokļus maksā, tā materiālu atbalstu un stabilitāti gūsti atpakaļ. Tas rada sakārtotāku un drošāku dzīvi valsts iedzīvotājiem.
Kas mani šogad nepatīkami pārsteidza?

Joprojām pārsteidz, ka dzimtās valodas lietotāji var tik dažādi izrunāt vārdus, ka nezina vārdu rakstību pietiekami elementāriem vārdiem, ka vārdu izruna it kā ir balstīta uz likumībām, bet patiesībā bieži vien taisnība ir tam, kurš labāk māk argumentēt. Un tās ir sekas, kuras piedzīvos visas valstis, kas  visu izglītības apguvi balsta nevis uz zināšanām un prasmēm, bet gan uz argumentāciju. Viedokļa uzvara pār faktu.

Arī tas, ka skandālos, negatīvos notikumos, konfliktos paši briti nav vainīgi. Piemēram, zirgu gaļa tika ievesta no Francijas, nevis, būsim godīgi, audzēta, pārstrādāta arī Lielbritānijā.  Bieži nākas dzirdēt, kā, redz, tie franči vai amerikāņi pie visa vienmēr vainīgi. Viss sliktais nāk no šīm valstīm. Liekas tāds uzpulēts patriotisms vai arī, precīzāk sakot, lielo nāciju sindroms, kas mums, latviešiem, ir gan redzēts, gan piedzīvots.

Rezumējot visu, varu teikt, ka mani otrā gada ieguvumi ir svešu cilvēku iepazīšana, ļoti jauku draudzību nodibināšana, Anglijas iepazīšana kopā ar bēbi un bērnu un viņiem tik draudzīgo un sakārtoto vidi, kā arī ar atklātām un aizspriedumu brīvām acīm priecāšanās par grūtniecību un bērniem, aizmirstot, ka kāds var noskaust, paskatīties ar ļaunu aci utt. Otrajā gadā esmu bijusi ievērota, laimīga un priecīga un centusies ar izzinošu attieksmi pievērsties visam jaunajam.

2 thoughts on “Otrais gads Anglijā – pārdomas

  1. Piekrītu, bija daudz vieglāk atkal “integrēties” ASV pēc dzīves Francijā cauri puišiem. Esam atraduši draugus piedaloties bērnu nodarbībās, un te arī ir pierasts aprasīties svešniekam par bērniem. Tomēr ASV dienvidos cilvēki ir gandrīz pāratklāti par savām darīšanām, sēžot blakus pļāpīgai sievietei lidmašīnā vai citur vari uzzināt visu viņas dzīves stāstu!

    Lai jums nākamie gadi būtu tik pat jauki kā pirmie divi!

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Change )

Connecting to %s