Markus raksta …

DSC_3797 (2)Sveicināti, mīļie draugi!

Mani sauc Markus, un es šajā pasaulē jau esmu 6 mēnešus. Ilgi neko neesmu par sevi stāstījis, tāpēc izlēmu Jums uzrakstīt vēstuli, lai nav tā, ka Jūs par mani aizmirstat vai zināt pavisam maz. Tā kā esmu 6 mēnešus liels, tad šoreiz es diktēšu (tā ir mana mīļākā nodarbe), bet mamma pierakstīs, jo viņai (dažreiz diemžēl) ļoti patīk man palīdzēt un pat daudz ko izdarīt manā vietā.

Tātad esmu šajā pasaulē nodzīvojis 6 mēnešus. Mans svars ir 8,6 kg un esmu aptuveni 71cm garš. Pašam liekas, ka diez gan daudz ko esmu jau iemācījies. Es māku apvelties uz vēdera, rotēt uz riņķi, lai tieku klāt visām mantām un jaunam skatu leņķim, un dažreiz bez liela blīkšķa tieku arī atpakaļ, bet vispār labāk izvēlos neaizrauties ar velšanos, jo vecāki to tā gaida (brālis nevēlās) un mamma man labprāt izlīdz apveļot. Esmu apguvis dažādas skaņas, varu būt kluss un arī skaļi trenēt balsi (daži draugi bēbju vingrošanā ir skaļāki). Bet vispār visinteresantāk ir visu novērot ar koncentrētu, nepārtrauktu skatienu. Ja mani atstutē, tad varu arī pasēdēt un šādi paspēlēties, pacelt mantu no zemes. To esmu tikai nesen atklājis, un izrādās tas ir daudz jautrāk un interesantāk. No augšas viss izskatās vēl citādāks, īpaši, kad sēžu barošanas krēsliņā. Starpcitu, pirms nedēļas atklāju, ka vispārēja jautrība ir tad, ja paņemu karoti ar biezeni, izliekos, ka likšu mutē, un tad ar strauju kustību metu pāri istabai. Rezultāts- mamma uztaisa lielas acis, brālis smejas un arī tētis skatās uz mani. Tad gan es varu smieties un spiegt, visa uzmanība man! Žēl gan, ka vairs karotes ar biezeni nedod, tad nu jāiztiek ar tukšu. Ticiet man- karotes prot lidot!

Mana ikdiena parasti ir diez gan sakārtota, man patīk ritms un kartība. Es pamostos plkst.7 no rīta, tad paēdu mammas pienu, ap 9 esmu atkal izsalcis un ēdu brokastis, bet pēc tam 45 minūtes nosnaužos. Joprojām mīlu nosnausties pa dienu trīs reizes, arī pieaugušo pārtiku ēdu 3 reizes (brokastis, pusdienas, vakariņas). Tomēr visjaukāk ir, ka joprojām pārējā laikā varu padzerties mammas pienu, tāpēc man ūdens galīgi neiet pie sirds. 7 vakarā mēs ar brāli pēc vannas ejam gulēt. Pirms tam gan paspēju kārtīgi izsmieties, jo mums abiem ar brāli mamma nopietnā balsī lasa grāmatas ar skaistām lielām bildēm, bet neļauj man iebāzt mutē un saņurcīt.

Runājot par lietu apskatīšanu un izzināšanu, paskatos, paņemu rokās un ar muti pagaršoju. Lai arī mammai nepatīk, ka es visu kārtīgi gribu izzināt, tomēr bez nogaršošanas man īsti skaidrs nav, kas tas ir un kāds tas, un ko es varu ar to iesākt. Es ar prieku apskatu visu spilgto un neparasto. Ticiet man, šeit apkārt ir tik daudz kā neparasta, tikai vēl ne vienmēr tieku klāt.  Tad mani vajag nedaudz panēsāt. Esmu jau noskatījis, kā tikt klāt tam brāļa mantu plauktam, ceļš ir skaidrs, bet kājas netur, pagaidām varu pacelt tikai dibenu uz augšu. Bet nekas! Es to sasniegšu!

Pirmos mēnešus es visvairāk draudzējos ar mammu, bet tagad izrādās, ka brālis arī ir ļoti smieklīgs. Par viņu var tā izsmieties, ka kakls aizkrīt ciet un beigās iznāk tikai guldzieni, bet brālis nebeidz, viņš turpina mani smīdināt. Tad reizēm iejaucas tētis, lai es varu ievilkt arī elpu. Tētis atkal ir tāds liels, un es viņu kārtīgi novēroju darbdienu vakaros un brīvdienās. Tad es visu laiku ar acīm sekoju līdzi tētim, jo mammu jau var ‘izskatīt’ pa dienu. Ar tēti man vēl ir īpašais vīru laiks, kad ejam vannā. Tad mēs visu ko izrunājam, un mamma pa vidu nemaisās.

Ziemassvētku laikā, kad man bija 4 mēneši, veicu savu pirmo lidojumu uz Latviju satikt vecmammu, opi, omi un visus citus mīļos. Tur bija diez gan auksts un balts un mani ģērba ļoti ilgi, pēc tam ātri izgāju svaigā gaisā, tad atkal ļoti ilgi visu ģērba nost.  Citādi man tur ļoti patika, jo mani padeva no vienām rokām uz otrām un visiem prātā bija joki un ķircināšanās. Kas man cits atlika, smaidīju, cik pietika spēka.

Par lidojumu gan vienīgi varu teikt, kad izaugšu, noteikti kļūšu par lidaparātu inženieri un sākšu ar ventilācijas sistēmām, jo tas karstums lidojuma sākumā tiešām eiropietim nebija paciešams. Labi, ka netālu sēdēja meitene (izskatījās kā mamma, tikai jaunāka) un visu laiku smaidīja, kaut ko klakšķināja un runāja. Meitenes man patīk. Vispār man patīk visi, īpaši jautri ir brāļa bērnudārzā, kad saskrien visa grupiņa mani apskatīt. Viens paijā, viens bāž knupi iekšā, cits ir pārliecies pāri un pēta manu seju. Laikam esmu lielisks, jo brālis vienmēr uzsver: „He is MY BABY!” Arī mamma saka, ka esmu ‘vieglais bērns’. Pagaidām vēl nesaprotu, ko viņa ar to domā. Skaidrs tikai viens, ja esmu tik viegls, kāpēc tad viņa visu laiku mani nenēsā???

Kopumā savos 6 mēnešos esmu ļoti apmierināts ar dzīvi. Šad un tad jau uznāk kreņķis. Tad es par to pasūdzos, mani sažēlo un varu vērot visu tālāk. Ticiet man, vērošana ir vislabākā nodarbe. Es Jums vēlāk pastāstīšu, ko esmu novērojis, bet pagaidām dodiet man ēst, gulēt, sausas autiņbiksītes, dažus skanošus priekšmetus un daudz, uzsveru daudz, nedalītas uzmanības!

Ar skaļiem gī, gī izsaucieniem-

Markus.

P.S. Mamma gatavo arī manas labākās foto bildes! Gaidiet! Būs!:)

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Change )

Connecting to %s