Mana ikdiena

Nevar noliegt, ka Anglijā laiks rit citādu ritumu gan pašas izvēles, gan apstākļu sakritības dēļ. Šī laika ritumu var nosaukt par ģimenes laiku.

 

Trešdiena, 2012.gada 18.aprīlis.

7:00 Noskan modinātājs, vienu reizi… trešo jau. Jāceļas!? Kāds klusām pielavās pie mūsu gultas, sajūtu mīkstu Vinnija Pūka iebakstienu sānos, atskan: „Mammīt, gribu lielajā gultā!!!” Protams, ka var, kā jau katru rītu – rīts sākas ar sarunām, jautājumiem, enerģiju apmaiņu.

 

7:30 Nu, gan tiešām jāceļas. Dzirdu, kā vīrs gatavo rīta kafiju. Urā!!!!! Arī man būs latte! Esmu atgriezusies pie kafijas dzeršanas, pagaidām gan tikai vienu reizi dienā.

 

8:00 Lauris jau ēd kopā ar tēti. Vakar internetā izlasīju Montesori pedagoģijas interesantu uzsaukumu: „Dodiet bērniem nažus!” Šodien atļāvu Laurim uzsmērēt mammai divas apelsīnu ievārījuma maizes. Labi gan, ka tās es ēdu vienīgā ģimenē!!!!

 

8:30 Vīrs aiziet uz darbu, mēs ar Lauri uzsākam savu ikdienas rīta cēlienu, kad esam kopā mājās. Lauris grib paskatīties multfilmu „Baby Jake”. Ļoti mīļa filmiņa par daudzbērnu ģimeni, kurā katrs bērns palīdz Džeikam atklāt un izpētīt ko jaunu. Laurim šobrīd ir aktuāls viss, kas saistīts ar bēbjiem, viņu izskatu, spēlēšanos, apģērbu, ratiem, pamperiem utt. Viņš arī gaida!:)

 

9:20 Lauris jautā: „Are you happy, mammy?”/ „Vai tu esi laimīga, mamma?”

Atbildu: „Yes, I am!” /„Jā, esmu!”

Lauris: „Why?”/ „Kāpēc?”

Ko lai atbild? Ļoti filozofiski dziļš jautājums. Kāpēc cilvēki ir laimīgi? Es visu laiku esmu laimīga. Laimīga, ka man ir tik daudz dots. Par to tiešām no sirds var brīnīties un pateikties, kaut arī ne vienmēr tā ir licies.

Un es atbildēju: „Jo esmu optimiste! Optimists ir cilvēks, kurš visā saredz labo.”

Laura jautājums gan laikam bija par to, vai esmu apmierināta ar viņa rīcību, uzvedību… Tieši tajā esmu vislielākā optimiste!

 

9:30 Izejam no mājas uz Laura vingrošanas nodarbību. Pa ceļam vēl saraksts, ko vajadzētu šodien noteikti izdarīt: pierakstīt Lauri kārtējai zobārsta apskatei (atnāca īpaša vēstule paša ārsta parakstīta ar atgādinājumu, ka kopš pēdējās vizītes ir pagājuši 6 mēn.), jānopērk vilciena mēnešbiļete, jāskrien veikalā paķert dažas ikdienas nepieciešamības.

Šodien īsti britiski laika apstākļi- pasilts, bet smidzina un smidzina pelēcīgu lietu. Tieši kā no angļu valodas apmācības grāmatas par laikapstākļiem Londonā!

10:15 Cik labi, ka esam paspējuši laikā uz vingrošanu! Durvis ciet! Nu, jā, es-mamma atkal sajaukusi datums, kad vingrošana atjaunojas pēc Lieldienu brīvdienām.

Vispār vingrošanas mums patīk abiem, tāpēc esam laimīgi, ka tikām uzaicinātai arī apmeklēt vingrošanas nodarbības šajā semestrī, kas ir trešais. Protams, nodarbības nav bezmaksas, mēs maksājam, bet, ja Lauris nebūtu klausījis vai nebūtu vingrojis, kā nākas trīsgadniekam, tad varētu arī atkārtotu uzaicinājumu nesaņemt. Mēs rindā gaidījām 6 mēn., kamēr Lauri uzaicināja uz pirmo nodarbību.

Laurim patīk, jo vingrošana ir tik dažāda un interesanta- batuti, trepes, pievilkšanās stienis, laipas utt. Man patīk, jo 45 min var vienkārši zāles beigās sēdēt un lasīt, un domāt, un atpūsties.

 

10:30 Ja jau vingrošana nenotiek, tad ir pamats doties notriekt naudu – iepirkšanās. Šoreiz vienā no manis iemīļotākajiem lietoto preču veikaliņiem, kura ienākumi tiek ziedoti bērniem mazattīstītajās valstīs. Man patīk tā ideja, ka es varu aiznest to, ko man nevajag, bet kas vēl ir pietiekami labs. Cits atnāk un nopērk, un iegūtā nauda nav kādas privātpersonas peļņa, bet gan labdarības ziedojums. Veikalā arī strādā brīvprātīgās pensionāres, kurām vēl ir spēks kaut ko darīt, bet nav vajadzības strādāt algotu darbu.

Šodien atļauj Laurim no mantu kastes kaut ko izvēlēties. Viņš, protams, izvēlas mašīnu. Es nopērku lietotu skaitīšanas spēli vakariem un brīvdienām, lai viltīgi nostiprinātu apgūto skaitīšanu latviski.

 

11:40 Mācīšanā. Šodien gan mācīšanās iznāks tāda īsāka, jo esam iekavējuši laiku. Paspēsim apgūt tikai vienu ciparu. Arī tas labi! Galvenais, ka to darām kopā. Nesen pamanīju, ka Laurim zināšanas latviešu valodā sāk iepalikt. Piemēram, saskaita objektus angļu valodā, bet latviski nelabprāt un ne tik veikli. Ciparus un to nosaukumus arī atpazīst angliski, latviski vēl mācāmies, ka 2 ir divi.

12:15 Ātras uzkodas pirms bērnudārza – katrs pagatavojam savu lavašu- tuncis, nedaudz majonēze, saldā kukurūza, man arī- sasmalcināts sīpols.

13:00 Lauris steidzīgs ierodas bērnudārzā, jo šodien drīkst ņemt līdzi savas mantas, daži draugi jau viņu sauc, kā ierauga pie durvīm. Man šajā teritorijā vairs nav vietas.

 

13:15 Pusdienas ar vīriņu un dodos uz darbu.

 

13:45 Tiešām ļoti netipiska lietusgāze. Tikko stacijā tiek paziņots, ka First Capital Connect ir lepni paziņot, vilcienu satiksme nav traucēta, neskatoties uz sliktajiem laika apstākļiem!:)

 

15:00 – 18:00 Strādāju After School Club/ Pēcskolas klubā/ Pagarinātās dienas grupā pirmo dienu pēc Lieldienu brīvdienām. Bērni vairāk grib spēlēties viens ar otru, mazāk nodarbībā veidot no plastilīna, un mēs ļaujam viņiem izvēlēties (kā vienmēr!). Par savu darbu kādu dienu uzrakstīšu detalizētāk. Pagaidām ir skaidrs, ka esmu priecīga redzēt savus bērnus un viņu vecākus!:)

 

19.10 Mājās jau ģimene ir vakariņas paēdusi, bet es tikai atgriežos no darba. Mani vīrieši ir dušā, un es esmu gatava vakara mīļojienam un grāmatu lasīšanai gan angļu, gan latviešu valodā. Lauris jau 8 parasti ir aizmidzis. Anglijā vispār bērni iet gulēt ļoti laicīgi un agri. Sākumā tas šķita neierasti, bet man arī vairs jau pagājušajā rudenī nepatika, ka Lauris guļ pusdienslaiku, bet vakarā iet gulēt no 9 līdz 11. Šķita, ka nepaliek vakarā laiks sev un kopējs laiks ar vīru. Tad arī izlēmām pārorientēties. Līdz ar 3 gadu jubileju Lauris atteicās no pusdienslaika snaudas un patstāvīgi pēc pasakas gāja gulēt no 7 līdz 8. Vairs arī nepamostas  naktī un kārtīgi guļ līdz 7 no rīta. Eksperimenta rezultāts – visi apmierināti!

Ātri vēl jāuzspēlē Kakīšu spēle, jo Lauris kopā ar vēl dažiem bērnudārza draugiem šonedēļ ir kļuvis par kaķīti. Un tad nu iet vaļā ņaudēšana, rāpošana, kaķītis dara šitā, nedara tā, rīsus kaķītis neēd, bet zivis kaķītis ēd daudz… Es tajā labprāt iesaistos, jo man šķiet mīlīga tā padarīšana ar kaķīšiem, līdz kaķītis izlemj paasināt nadziņus.

 

22.00 Beidzot arī mans laiks doties sapņu valstībā. Šobrīd lasu Nell Freudenberger stāstu krājumu „Lucky Girls”. Katrs stāsts ir par atšķirīgu meiteni, kuras ir ar dažādiem dzīves stāstiem un dzīvo dažādās pasaules malās. Man gan vairāk šķiet, ka tas nav stāstu, bet noveļu krājums, bet te jau atkal pieslēgušās manas literāta smadzenes. Stāsti ir neparasti dzīvīgi un neprognozējami. Zem šīs grāmatas nākamā uz naktsskapīša gaida angļu valodas gramatika. Vai kāds var mani izglābt un ieteikt ko citu?:)

Do We Need To Protect Our Children From TV?

Nowadays, in life areas of children’s education and parenting it is very popular to speak and discuss about the television being a bad, negative and degrading household appliance. Often we like to call the TV a baby-sitter or people who watch much TV couch potatoes. It shows our negative attitude towards TV and its offered programmes. But it doesn’t show our usual reality in the everyday life. Therefore I’m not sure I could completely agree with this opinion. I see three main discussion points about TV in a child’s life: How much time to let her spend watching TV? How to manage useful information on TV programmes? What does my child learn?

Many parents are worried about the time which is spent on watching TV and cannot understand where the line is between useful watching and the danger of damaged eyesight.  They worry about their decision accuracy and about the point of the society. Once I asked the doctor what is a good limit for watching TV. She said: “Don’t watch TV!” Okay, I think it is the best way but in real life I see it is not working. Everyone is spending some time on TV. The question is still current. How much time do you let your child spend on TV watching. In our family we are more realistic as the doctor mentioned. We choose a watching limit for our child of forty minutes per day. I think this time is enough to ensure healthy vision. I suggest that everyone in modern life chooses a realistic time of watching TV and more important don’t let your child break the roles.

TV is not just a baby-sitter but has also become a teacher which speaks in interesting, fascinating and clear language. It is a teacher which is at the same age and understands children’s needs and interests. Many programmes are specially made and produced for children to help them get new experience and knowledge. Of course, that is television’s aim, to becom a friend and there is the danger. A child would prefer to spend time with the TV but avoid the contact with peers. Therefore I think it is very important to learn about the mass media. How to use them to our own benefit? How to understand and analyse the information, situations, ideas offered? It is work for parents, teacher’s, adults who need to discover the goals of mass media. Research shows that your child will learn much more effectively if he watches television with an adult who can explain what he doesn’t understand and answer questions. (Livingstone, 2008)  Then I would like to agree that TV is very good base to speak about affairs in the world, about different situations in life, about different opinions. TV is a great force which could affect our lives but we need to learn how to use it to our benefit not to let it use us.

The third question is about TV as a learning tool. Yes, I could understand people who worry about the content of television. There is so much violence, intolerance, sexuality and other bad sides of life. There is so much aggression. And you see that your child likes that or is scared of that but she chooses to look at these situations. Why do I need to let her to watch these scenes? Well, you don’t! Adults need to choose programmes, movies, cartoons which are suitable for the children’s ages, interests, needs, development. Children’s TV also encourages humour and offers stories strong on the difference between right and wrong – and knowledge about TV characters becomes useful capital in the playground. (Livingstone, 2008) There are also so many programmes and cartoons about learning letters, numbers, songs, language. For example, my child likes to watch the cartoon “Dora the Explorer”.  Sometimes I choose to watch it with him, sometimes I do something different but I know that these cartoons teach him language, manners, how to choose the right things and words, how to navigate in the area. This is also learning.

Anyway, as the critics saying, I would like to point out that TV could be an excellent learning tool if we as adults are interested in choosing the right selection of programmes. I wouldn’t say that television is just a degrading household appliance. I see that TV could become a good teacher if adult’s teach children how to use this mass media to their benefit.

_________

Livigstone T. (2008) Child of Our Time: Early Learning.- London: Bantam Press.

Picture: http://www.nlm.nih.gov/medlineplus/ency/imagepages/17177.htm

Welcome to Hitchin- An Old Market Town!

The Hertfordshire area is rich with historical and fascinating places. One of them is Hitchin – a small town near Luton and Stevenage. Hitchin is famous with its history because from Medieval times there has been a church and market for all surrounding area. Also nowadays still there are the church and market, just not in the same place. Of course, the market is no longer as popular because supermarkets and big shops took area and people are more interested in doing their shopping near their home and long working hours, not just in the morning hours. But if you like old-fashion markets then come around and take pleasure to buy fresh vegetables, fruits and flowers directly from farmers.

In Hitchin you could meet very kind, nice and polite people, too. The neighbourhood in this town is very safe and quiet. Actually, many people think that this place is more suitable for families with little children or for older people but I have to say on the Fridays and Saturdays nights the town becomes more interesting for young people because the nightlife (many pubs, dance clubs and bars) in Hitchin is fancy and active. If you are young or if you feel young that Hitchin is the best place where to rest and meet people and get in the party spirit.

Hitchin is also the good place to discover the nature and rest from noisy city. There are many parks and gardens but I suggest a walk. Months ago my family and I did a walk at the Oughtonhead Common Local Nature Reserve (approximately 2 miles from Hitchin centre). That was healthy and informative spent 3 hours in the fresh air. We discovered a nice place and returned rested and happy. You don’t need much for walking, just comfortable shoes and a map. You can’t image how easy and entertaining it could be – try and you will be surprised!

Demokrātiskā kopābūšana

Ja man arī šogad būtu iespēja 1.septembrī pa skolas durvīm ievest savus audzēkņus, tad pedagoģiskās darbības atslēgas vārds būtu kopābūšana.

Šis būs citāds 1. septembris. Pirmais citā valstī, kur nācies pārcelties ģimenisku apsvērumu dēļ. Un tomēr, sajūtot Zinību dienas tuvošanās smaržu gaisā un ilgojoties pēc Latvijas skolēniem, skolas un kolēģiem, gribas uzdot sev un citiem vispārējās izglītības kopienas dalībniekiem jautājumus. Jautājumus, uz kuriem jāatbild ikvienam pedagogam pirms iešanas klasē pie skolēniem un kuru atbildes jāsamēro ar izglītības iestādes nākotnes attīstības redzējumu un prioritātēm. Vai Jūs ejat pa vienu ceļu? Ejat?

Vairāk uzticēšanās

Sabiedriskās diskusijas par izglītību Latvijā aizvien dažādos kontekstos aktualizē vārdu savienojumus: demokrātiska izglītības pārvalde, demokrātiska skola, demokrātiska skolotāja pedagoģiskā darbība, demokrātiska personība, un to idejisko realizāciju. Jau divdesmit gadus viens no vispārējās izglītības mērķiem ir demokrātiskās personības attīstība. Jautājums tikai, ko katrs saprotam, kas ir demokrātija vispārējā izglītībā un izglītības iestādēs? Tādējādi nozīmīgs kļūst jautājums par demokrātijas iezīmēm, par robežšķirtnēm starp demokrātisku un nedemokrātisku sabiedrību. Jau vārda pamatā ir iekodēta tā nozīme no sengrieķu valodas — „tautas vara” (demos + kratia), kas akcentē cilvēku iesaisti, mijiedarbību, sadarbību, līdzdalību. Tāda demokrātijas izpratne ir arī pamatā 1863. gadā izteiktajā ASV prezidenta Abrahama Linkolna uzstādījumā: „Government of the people, by the people, and for the people” — demokrātija tiek raksturota kā politiska vara, kas nāk no tautas, tautas pašpārvalde un pārvalde tautas interesēs.[1] Un ir izmantojama arī 21. gadsimta vispārējās izglītības demokrātisma izpratnē.

Ir iespējams maka turētāja lomu uzticēt izglītības iestādes vadītājiem — tiešajiem izglītības nodrošinātājiem.

Domājot par pašas tautas noteiktu pārvaldi Latvijas vispārējās izglītības iestādēs, vispirms ir jādomā par sabiedriski aktuālo un sāpīgo izglītības reformu „nauda seko skolēnam”. Vai tiešām seko? Un kur nonāk — pašvaldības vai skolas makā? Tik daudz aktualizēts jautājums un tik daudz atrunu, kāpēc valsts maka turēšanas un sadales funkciju būtu jāatstāj pašvaldības ziņā. Demokrātijas reformai būtu jānozīmē atbrīvošanos no spēka. Tomēr, jāatzīmē, tā ir pirmsdemokrātiskas sabiedrības izpratne, kad „cilvēkiem ir gadījuma lomas, bet valsts pārvalde ir drāmas centrs”.[2]

Demokrātiskā sabiedrībā gan apziņas, gan rīcības pamatā valsts pieder cilvēkiem. Tātad ne vien skaļos saukļos, ka katra skolēna izglītībai valsts ir atvēlējusi finanšu līdzekļus, bet arī demokrātiskas sabiedrības praksē ir iespējams maka turētāja lomu uzticēt izglītības iestādes vadītājiem — tātad tiešajiem izglītības nodrošinātājiem. Tas palielinātu izglītības iestāžu vadītāju līdzatbildību lēmumu pieņemšanā par kvalitatīvas izglītības nodrošināšanu. Iespējams, sākotnēji nebūs tik vienkārši atbrīvoties no pārvaldes varas, no kontrolētas izglītības un uzņemties lielāku līdzatbildību par skolā piedāvāto izglītības kvalitāti. Daudziem jo daudziem izglītības iestāžu vadītājiem tas būs liels demokrātijas izaicinājums — uzdrīkstēties pieņemt lēmumus, nebaidīties no nesapratnes un kritikas, bet riskēt un rīkoties atbilstoši savai izglītības filozofijai. Šobrīd jau ir tapis nopietns atbalsts — Latvijas ilgtspējīgas attīstības stratēģija līdz 2030. gadam, un tajā izskan uzstādījums: „Ieviest galvojumu (vaučeru) sistēmu Latvijas pirmsskolas, pamatskolas un vidējā izglītībā.”[3]

Dzīva skola

Līdz ar finansiālās neatkarības palielinājumu un atbildību pašsaprotami pieaugs konkurences apstākļi izglītības iestāžu vidū. Ne reizi vien pēdējos gados nākas domāt, kāpēc viena skola māk veidot pozitīvu publicitāti, bet citā skolā tiek realizētas unikālas, Latvijas jaunatnes attīstībai nepieciešamas izglītības programmas, taču izglītības iestāde nonāk „zem pašvaldības izsoles āmura” jeb vispārējās izglītības reformas „āmura”? Ekonomisku apsvērumu dēļ? Vai varbūt idejiskas nemācēšanas, neprasmes sevi parādīt dēļ?

Beidzot ir daudz nopietnāk un vērienīgāk jāsāk spodrināt savas skolas atšķirīgais tēls.

Jā, valsts izglītības iestādes ir jau sen iekļuvušas tirgus ekonomikas apstākļos, tikai šķiet, ka mums, izglītības darbiniekiem, patīk izlikties — konkurences apstākļi šobrīd neattiecas uz mums. Mēs esam valsts skola! Tātad pašpietiekami un ļoti vajadzīgi. Kāds no malas noteikti parūpēsies par skolēnu skaitu mūsu skolās. Bet vai tā dzīvē notiek? Nē! Beidzot ir daudz nopietnāk un vērienīgāk jāsāk veidot un jāspodrina savas skolas atšķirīgais tēls, ne vien izmantojot lokālos izglītības iestādes darbiniekus, visbiežāk — pedagogus, bet arī iesaistot sabiedrisko attiecību profesionāļus. Šobrīd to veiksmīgi var darīt privātās izglītības iestādes, jo ir daudz mazāk pakļautas valsts diktātam, valsts varai. Šīm izglītības iestādēm pašām pieder vara un izaicinājums būt labākajiem izglītības kvalitātes nodrošinātājiem. Lai gan Latvijā privātās izglītības prakse ir salīdzinoši neilga, Rietumeiropas valstu piemēri uzskatāmi atklāj, ka privātskolas rada nopietnu konkurenci valsts izglītības sistēmai. Varbūt tādēļ, ka demokrātiska skola ir arī attīstīties vērsta skola, brīva no dogmatisma un aizspriedumiem. Demokrātiska skola ir dzīva šodien.

Patiesai izglītības reformai ir nepieciešama dziļa izpratne par to, kā jaunās attīstības tendences ienāk un maina sabiedrības dzīvi un aktualitātes, sabiedrisko domu, ko no tā izglītības iestāde grib pārņemt, mainīt. Lai izglītība būtu pietiekami mainīga un ieinteresēta saskaņoties ar dzīves attīstību, uzskatu, pedagogu un izglītības darbinieku tālākizglītības saturam ir jābūt daudz plašākam par pedagoģisku un metodisku jautājumu apskati. Jo īpaši, ja ieskatās izglītības iestādes administrācijai piedāvātajā tālākizglītības kursu saturā, tas gadiem ir nemainīgs — jaunākie uzstādījumi likumdošanā, aktuālākie pasākumi un to realizācijas veids, dažādu mācību metožu un darba organizācijas formu realizācija mācību procesā un citi, protams, lokāli izglītības procesā svarīgi jautājumi.

Līdz ar reformas „nauda seko skolēnam” patiesu ieviešanu būs vajadzīgas līdz šim neapgūtas zināšanas, prasmes un kompetences.

Tomēr realitātē izglītības iestādes vadībai tiek piešķirtas jaunas funkcijas un līdz ar reformas „nauda seko skolēnam” patiesu ieviešanu būs vajadzīgas līdz šim neapgūtas zināšanas, prasmes un kompetences. Mūsdienīga vadība iet ciešā kopsolī ar juridisku, ekonomisku, sabiedrisko attiecību jautājumu risināšanu. Un tad ir jautājums — vai izglītības darbiniekiem ir iespēja būt tik plašiem dažādu jomu profesionāļiem? Tātad ir nepieciešams vai nu cilvēkresursu dažādība un palielinājums, vai pedagogu tālākizglītības satura pārorientācija un pieejamība. Mūsdienīgi izglītots pedagoģiskais personāls būs ne vien ieguvums ikdienas saskarsmē ar skolēniem, bet arī mainīs sabiedrības attieksmi pret skolotāju kā dzīvas izglītības profesionāli.

Skolēnu iesaiste

Skolēns — pircējs, skolēns — patērētājs, skolēns — ņēmējs. Vai tas, ko mūsdienu skolēns skolā saņem, ir tiešām viņam vajadzīgs un izmantojams aiz izglītības iestādes durvīm? Jā, tas ir jautājums, kurš ikviena skolotāja dienaskārtībā ir jau gadu desmitiem, tikai vai tas tiek atkal un atkal pārrevidēts, pārskatīts? Šķiet, neviens mūsdienu un mūsdienīgs pedagogs vairs nešaubās par Herberta Gudjona izteikto pedagoģisko atzinumu: “Tāpēc tā (izglītība — I. B.) vairs nešķir prātu no morāles, zināšanas — no darbības (iespējamais vairs nav vienlaikus labais), attīsta radikālu ētiku, tādi mērķi kā pašnoteikšanās, līdzlemšana un solidaritātes spēju izkopšana viennozīmīgi veido tās pamatu.”[4] Izglītība ir demokratizējusies arī skolēna — izglītības patērētāja — līmenī. Skolēna izglītības pamatā ir pašnoteikšanās, līdzlemšana un solidaritāte, bet šie izglītības vispārējie un katra indivīda personiskie mērķi ir iespējami, ja, no vienas puses, „mācības tiek saistītas ar praktisko dzīvi, kad skolēni saprot mācību vielas praktisko vērtību un noderīgumu”[5], un, no otras puses, bez skolēnu iesaistes mācību satura atlasē uz demokrātijas pamatazinumiem balstītā skolā vairs neiztikt.

Skolēna izglītības pamatā ir pašnoteikšanās, līdzlemšana un solidaritāte.

Redzot realitāti Latvijas izglītības sistēmā un skolu praksē, ja orientācija mācību saturā uz praktisko vērtību un noderīgumu tiek vēl iedzīvināta, tad skolēns kā izglītības pircējs stāv vēl ļoti tālu no iespējas preci apskatīt tuvplānā un izvēlēties. “Tiešās demokrātijas princips atbalsojas cilvēku dzīvēs. Un tās galvenais princips ir visu lēmumu pieņemšana iespējami viszemākajā līmenī.”[6] Joprojām jāšaubās, vai patiesi mūsu skolēni, ko varētu nodēvēt par sistēmas hierarhiski viszemāko līmeni, ir mūsu izglītības, skolas, pedagoģiskās darbības centrā vai šo vietu joprojām aizņem vara un varas spēlīšu rezultāts?

Ja man arī šogad būtu iespēja 1. septembrī pa skolas durvīm ievest savus audzēkņus, tad pedagoģiskās darbības atslēgas vārds būtu kopābūšana. Būt kopā, būt līdzās, būt un kopā. Šķiet, ka šim vārdam vajadzētu izteikt skolas fizisko un garīgo vidi. Tāda izglītības vide un process ir harmonisks un demokrātisks. Kopābūšanā līdzatbildīgs ir ikviens tās dalībnieks — izglītības iestādes vadītājs, pedagogs, skolēns, vecāki, valsts pārvalde, sabiedrība. Uzņemsimies lielāku atbildību izglītības kvalitātes realizācijā un uzdrīkstēsimies lēmumu pieņemšanā iesaistīt patiesos izglītības ieguvējus — skolēnus! Šī interakcija veidos demokrātiskāku kopābūšanu.

Izmantotā literatūra

1. Rozenvalds J. Demokrātija: problēmas un perspektīvas /Cik demokrātiska ir Latvija. Demokrātijas audits. – R.: LU Akadēmiskais apgāds, 2005.-8.lpp.

2. Kennedy H. Power to thr people /Unlocking Democracy. –London: Politico’s, 2008.- 43.-44.p.

3. Latvijas ilgtspējīgas attīstības stratēģija līdz 2030. gadam /R.Ķīlis u.c./ http://www.nap.lv/upload/latvija2030_lv.pdf – 30. lpp.

4. Gudjons H. Pedagoģijas pamatatziņas. – R.: Zvaigzne ABC, 1998. – 222. lpp.

5. Gudjons H. Pedagoģijas pamatatziņas. – R.: Zvaigzne ABC, 1998. – 395. lpp.

6. Goldsmith Z. Let the people decide /Unlocking Democracy. –London: Politico’s, 2008.-291.p.

© Sabiedriskās politikas centrs PROVIDUS

Inese Bokiša

Sveiki!

Mani sauc Inese. Dzīvē esmu sieva, mamma, meita, mazmeita, draudzene un skolotāja. Un, tā kā kopš 2011.gada vasaras kopā ar ģimeni dzīvojam Lielbritānijā, Hitčinā, tad aizvien svarīgāk kļūst gan gūt jaunu pieredzi, gan ar to dalīties.

Mans blogs būs par pieredzēto, izjusto, pārdzīvoto, izdomāto, izfantazēto, radīto manā jaunajā ikdienā Anglijā. Līdz ar to rakstīšu gan latviešu, gan angļu valodā, jo šībrīža dzīve ir starp divām pasaulēm un divām valodām.

Paldies par to, ka esat kopā!

Ar siltiem sveicieniem – Inese.