Paštaisīta abstraktās mākslas kanva / DIY Abstract Art Canvas

Sākšu ar to, ka neesmu māksliniece un, kā mans zīmēšanas skolotājs nevienu reizi vien uzsvēra, es nemāku zīmēt. Viņam joprojām ir taisnība, ja vien tāds jēdziens kā “nemācēt zīmēt” vispār pastāv. Bet es mīlu, jā, mīlu krāsas. Nesen arī esmu iemīlējusi pelēko krāsu, kuru nemācēju pieņemt, bet tagad esmu atklājusi tik daudzus skaistus pelēkās krāsas toņus.

Krāsas man dod enerģiju. Es varu vienkārši pastaigāties un varbūt pat nepamanīt objektus, parādības, notikumus, bet vērot krāsas, krāsu pārmaiņas un kombinācijas visapkārt. Tad nu mēģināju paspēlēties ar krāsām un tās uzklāt uz baltas kanvas, kā gribas, kā šodien šķiet labi esam. Šādi mākslinieki mēs nudien varam būt katrs. Pamēģiniet!

I should start with announcing that I am not an artist, even not to pretending to be and actually my Arts Teacher at the primary used to say that I can’t draw whatever that meant. Probably he was right, but anyway I love, yes, exactly, I love colours. Recently I even started to understand and feel the gray which I used to hate but now discovered so many beautiful and calming gray tones.

Colours give me energy. I can have a walk and not notice objects, people events, but watch the colours, change the colour combinations all around. So this time I tried to play with the colours to apply them just on canvas as I felt or seemed to be ok. This kind of artists we all can be. Try yourself!

Nokrāsoju kanvu ar baltu akrila krāsu, lai mazinātu tās tekstūru.

Painted white acrylic on canvas to make it more smoother.

Uzlīmēju (līme + ūdens) salvetei līdzīgu papīru, lai radītu gleznojumam tekstūru.

Add (glue+water) on some white tissue paper to give a texture to painting.

Ar zelta krāsu nopūtu rāmja malas, jo šoreiz nepagatavošu rāmi, bet zelta krāsa radīs pabeigtības iespaidu un būs skaisti skatīties arī no sāna. Šur un tur arī uzpūtu zelta krāsu uz audekla.

Used a gold spray paint as a frame to make nice eges around. Also a little bit used on the painting.

Sāku klāt 3 izvēlētās pamatkrāsas (pelēka, rozā un violetā) tā, kā jutu bez kāda noteikta mērķa, ja nu vienīgi padarīt priecīgāku gaiši pelēki krāsoto telpu, kur tiks izvietots rezultāts.

Applied 3 main colours (grey, pink and purple) with little brush strokes without any plan. Only I wanted canvas what would do more colourful and more lighter grey walled small room.

Sākumā krāsas klāju istabā, kura ir ļoti saules apgaismota, tad sapratu, ka vajadzētu paskatīties, kā kanva izskatās paredzētajā telpā. Sapratu, ka nepieciešami daži papildinājumi un krāsu paspilgtinājumi.

I started painting in the living room which is full of sun, light and warm, but then I realized that need to take canvas to the original room and check out how it looks. Applied colours seemed to pail and I applied some more colours and made all painting brighter.

Gatava izdaiļot lejas stāva tualeti jeb, kā amerikāņi skaisti sauc, powder room.

Ready for the downstairs powder room.

Sea Life Aquarium, London

london-sea-life-aquarium-1Kādu dienu jau pirms laba laika, kad Markus bija 3 gadus vecs, pārnācis mājās no bērnudārza, paziņoja, ka viņš grib braukt uz Londonu redzēt haizivis. Līdz mēs paguvām ieplānot braucienu un to pat realizēt, šķiet, ir pagājis gandrīz gads, tomēr šajā Ziemassvētku brīvlaikā to realizējām. Varu apgalvot, visi, kas esat Londonā ar bērniem (vai arī tikai pieaugušie, kurus interesē zemūdens pasaule), tas ir tā vērts. Jā, ieeja ir pietiekami dārgs prieks, bet tiešām – tas ir tā vērts! Un tie, kuri dodas uz Londonu ar vilcienu, var ietaupīt un maksāt tikai par vienu no divām ieejas biļetēm, ja pirms tam izprintē atlaižu kuponu šeit.

Gaidīšu Jūsu atsauksmes šeit, bloga komentāros, vai personiskās ziņās!

dsc_1202aAges ago Markus asked us to go and see sharks in London. And of course, it took us ages to plan and realize it, even we leave just 30 min on train from London. Anyway, this Christmas break was the right time to go there. To go to London and visit Sea Life Aquarium. It is really amazing place , especially if you are planning to spend some time in London with kids, great place to visit and it worth it all money and spent time. Boys were so interested, so into the undersea world and I assume learn more than spent hours and hours in the classroom.  And don’t forget, those who are traveling to London by train, you can save and pay for one of the two tickets, if prior printed out discount voucher here.

If you have an experience or you have been there, please share with me in comments!

dsc_1183adsc_0450adsc_1186adsc_0445adsc_1182adsc_1188adsc_1204adsc_1206adsc_1200adsc_1201adsc_1198adsc_1196adsc_1189adsc_1190adsc_1210adsc_1212adsc_1218adsc_1240adsc_1184a

Dekoratīvs korķa dēlis / Decorative Cork Board

Gan Lauris, gan Markus sākumskolā vismaz reizi semestrī saņem atzinības rakstu. Vēl ir arī sporta sasniegumu atzinības raksti un medaļas. Jau kādu labu laiku domāju, kā lai atrisina izvietošanas jautājumu, jo nav godīgi, ka diplomi tiek uzreiz nolikti un bērns, arī citi ikdienā tos neredz. Nesen paziņu mājas virtuvē redzēju, ka vecāki bija izvietojuši visus bērnu atzinības rakstus uz skapīšu durvīm. Virtuve bija noklāta un varbūt ne gluži manā stilā, bet tomēr es nodomāju: “Re kā, vecāki lepojas ar savu bērnu sasniegumiem!” Kāpēc lai mēs to nedarītu? Tad nu kādā vakarā ar Laura un Markusa līdzdalību tapa dekorēti korķa dēļi atzinības rakstu un medaļu izvietošanai.

At least once a term Lauris and Markus come home with Certificate of Achievement. There are also sports certificates and medals. For a good time I was thinking how to solve problem of display these achievements because it is really sad just toss off them somewhere and not to pay enough attention. Recently at the friends house saw that parents had placed the children certificates on the kitchen cupboard doors. It isn’t kind of my cup of tea, but  I admitted how parents are proud of their children’s progress! Why shouldn’t we be more like them? We should change it and find a way how to display children achievement certificates more organized. One evening we were on mission to make Decorated Cork Board for children’s certificates and medals.

presentation2

Materiāli:

  • korķa dēlis;
  • balta ūdens emulsija;
  • krāsotāju līmlenta;
  • skrūve ar pakaramo;
  • otas.

Resources:

  • cork board;
  • white emulsion;
  • painter’s masking tape;
  • screw hook;
  • brushes.

dsc_1452adsc_1454adsc_1455adsc_1457adsc_1458adsc_1460adsc_1469adsc_1471adsc_1597adsc_1614adsc_1602adsc_1613adsc_1479a

Gaidīšu arī Jūsu idejas, kā Jūs risināt skolas diplomu izvietošanu!

Looking forward to hear your ideas and experience how to organize and display children school diplomas at your home!

Oliveram 10 mēneši /Olivers 10 Months Old

dsc_1500aSvars -12 kg

Augums-80 cm

Dienu pirms savas 10 mēnešu jubilejas Olivers pateica savu pirmo apzināto vārdu- “Atā!” Tas notika no rīta, kad Valdis atsveicinājās no mums ar “Atā”, un Olivers skaidri atbildēja. Mēs visi pie brokastu galda samulsām, jo atbilde  bija tik skaidra, skaļa, negaidīta un paša Olivera iniciēta. Tas mūs priecīgi saviļņoja  un reizē arī samulsināja, jo apjautām, ka Oivers pieaug un to dara pats sevis izvēlētā laikā.

Tās pašas dienas pēcpusdienā notika vēl kas jauns- Olivers vareni nostājās, noturot savu svaru krietni ilgu laiku. Atkal samulsums un vispārēja sajūsma, ka Olivers stāv, ja atceramies, ka viņš neveļas un nerāpo, tikai sēž un sēdus var pārvietoties, sļūcot uz dibena. Tagad Olivers domā, ka katru reizi, kad viņš nostājas, kādam ir sajūsmā jāsmejas un jāsauc uzmundrinājumi.

Oliveram garšo ”kopējie” ēdieni. Kaut arī katru reizi viņš saviebjas, kad pagaršo jaunu ēdienu, tomēr parasti turpina ēst, jo iegaršojas. Tā pirmo reizi, kad ēda lasi, nevarēja apstāties, un es paliku bez vakariņām. Taisnības labad, jāatzīst, ka, piemēram, olas un banāni šobrīd nepavisam negaršo, toties visu parējo piedāvāto parasti labprāt ēd. Palēnām arī atsakās no biezeņiem, kaut arī zobu joprojam nav. Tātad šobrīd pa dienu Olivers ēd 3 reizes mammas pienu, trīs maltītes un vienu uzkodu.

Vislielākās grūtības šobrīd ir gulēšana naktīs pēc pusnakts. Pirmās 6 stundas ir mierīgas, bet pēc tam sākas neapmierinātība un nepārtraukta vēlme pēc mammas. Tas tikai nozīmē, ka pēdējais laiks Oliveru mācīt gulēt visu nakti bez pātraukuma un bez piena. Mēs kaut kā esam noslinkojuši un palaiduši to pašplūsmā.

Pāri visam joprojām priecājamies, ka Olivers ir īsts bēbis . Var jau palēnām redzēt, ka viņš pieaug un attīstās, bet mums, vecākiem, par prieku pagaidām viņš vēl ir bēbis, kuram patīk mums pieglausties, kurš grib apkapties un kuram patīk, kad viņam pamasē muguru. Man šķiet, ka mēs visi esam pārliecināti – Oliveram nav, kur steigties, un viņš nesteidzas, mierīgi izdzīvo šodienu.

dsc_1501a

Weight -12 kg

Height – 80 cm

The day before his 10 month Birthday Olivers said his first word – “Bye!” in Latvian “Atā!” It happened in the morning, when Valdis said Bye to us and Olivers replied with clear answer.  All of us at the breakfast table froze from surprise, it was so clear, so loud, unexpected and initiated by Olivers. It was such a great moment to share with family, but also I realized that Oivers is growing and doing it in his own time.

The same day Olivers also stood confidently with support. Again we all shared so exiting and happy moment as we know that Olivers for long time didn’t want stand and still not crawling, just sitting and moving around the room on his bottom.

Olivers love family meals and dishes.  Although every time he make a funny face when tastes somethig new, he is keen to try and stick on new foods. Like he had salmon for first time, after tasting and realizing that he like it, he couldn’t stop eating it and I was left without dinner. But he isn’t still keen on eggs and bananas, but we are slowly working on it. Gradually we will finish with baby purees in next couple weeks, although there isn’t teeth yet. So now Olivers eats 3 times a Mum’s milk, three family meals and one snack.

The hardest now is sleeping at night after midnight. The first 6 hours is peaceful, but then Olivers begins asking for Mum and comforting milk. It just means that this is a time to start sleep training as we somehow haven’t done it yet. We have been lazy but now I feel is the right time. 

Above everything else we are still delighted that Oliver is a proper Baby who is growing but also likes snuggling, hugging, rubbing his back. We are all convinced – Olivers has nowhere to hurry and he is happy to be our little, cute baby for longer.

dsc_1523aTā kā ikmēneša Olivera fotografēšana notika skolas brīvlaikā, tad ilgi nebija jāgaida, kad vēl divi pievienojās uz dīvāna.

As Olivers monthly photo has been taken during school holidays, there was just a matter of time when Lauris and Markus joined him on the sofa.

dsc_1538a

Pankūku diena / Pancake Day

dsc_1680a

Tikai pagājušogad mēs sākām atzīmēt Pankūku dienu (šogad 28.februārī). Tā tiek svinēta 47 dienas pirms Lieldienām, lai atzīmētu pēdējo mielastu un grēku izsūdzēšanu pirms gavēņa. Kristieši tiek aicināti doties pie mācītāja un izsūdzēt grēkus ar īpašu Pankūku dienu zvanu- Pancake bell. Kau gan līdz šim neesmu dzirdējusi šo zvanu vai arī neesmu pamanījusi, tomēr zinātāji apgalvo, ka vēl mūsdienās šāds baznīcas zvans tiek zvanīts un cilvēki aicināti izsūdzēt grēkus.

Vairāk informācijas par Pankūku dienu varat izlasīt šeit.

Mūsdienās šos svētkus vairs nesvin tikai kristieši, bet arī citu reliģiju pārstāvji, daudz nepievēršot uzmanību svētku nozīmē (kā bieži vien ir arī ar Ziemassvētkiem). Pankūku dienā pankūkas cep un ēd bērnudārzos, skolās, nereti arī darba kolektīvos, arī Olivers dabūja otro reizi mūžā savu pankūku bēbju grupiņā. Arī mājās, protams, vakariņās mēs ēdām pankūkas. Man negribējās nedz vairs gatavot, nedz ēst, tad nu Lauris ar Markusu izvērtās, Olivers asistēja, smaidot un mājot ar rokām, diemžēl man tas viss bija beigās jāsatīra. Arī grieķu svinēšanas tradīcijas iekļāvām- viens šķīvis uz laimi tika saplēsts.

dsc_1676a

Only last year we started to celebrate Pancake Day or Shrove Tuesday (this year 28th February) what falls 47 days before Easter. It is celebration of last feast before Lent, what starts 40 days before Easter. Christians are encouraged to confess their sins to the pastor and they say that Pancake bell still rings and calls all people to church nowadays too. Be honest, I haven’t heard any or maybe haven’t notice, but I believe that there is special service to prepare harts before Lent on Ash Wednesday.

Nowadays Pancake Day isn’t only Christians celebration, but also people from other believes take part in without paying a big attention to meaning (as it is with Christmas too). On Pancake Day pancakes are cooked and eaten at nurseries, schools, also at work places, and Olivers got his pancake  at Babies/Toddlers group.  Also, at home, of course, the dinner was pancakes. By that time as I really didn’t want to see or cook any pancakes, Lauris and Markus took over this job, Olivers assisted by smiling and waving hands, unfortunately for me was left cleaning up at the end. Also, we implemented some Greek celebration traditions with braking plate to the luck.

More information about Pancake Day read here.

dsc_1660a

dsc_1672adsc_1677adsc_1678adsc_1679adsc_1663adsc_1665adsc_1681adsc_1682a

Bērnu zīmējumu izvietošana / Children’s Art Frame

Pašķirstot bloga ierakstus, secinājums viens – nekas vairāk kā “bēbjkopība” mūsu ģimenē nenotiek. Kaut gan, patiesību sakot, mūsu kopējās mākslošanas reizes ir krietni samazinājušās, tomēr šad un tad mēs kaut ko uztaisām. Tad nu lai šoreiz ieskats mūsu kopējā darbā (manā idejā un Laura un Markusa izpildījumā)- fotorāmis bērnu zīmējumu izvietošanai.

If you are my blogs’ regular reader then probably you are very bored by now of all these baby posts. Sometimes seems that all our life is just “baby land”, but I really hope it’s not true. Of course, our time to do arts together is drastically reduced, but still now and then we manage to find some inspirations and do arts related activities. So this time we made (my idea, Lauris and Markus work) Children’s Art Frame.presentation1

Pirms pāris nedēļām man tika piedāvāts liels fotorāmis, kurš bija padaudz lietots un izskatījās šādi:

Some weeks ago I got a used large photo frame which looked like this:

dsc_1444a

Man nebija idejas, ko ar to darīt, un es vienkārši noliku malā pie citiem nerealizētajiem priekšmetiem un nematerializētajām idejām. Kādu dienu, staigājot pa māju un domājot, ko vajadzētu uzlabot un mainīt, mans skats apstājās pie šī stūra puiku istabā (Dzīvnieku glezniņas):

I had no idea what to do with it. Just put aside to other unrealized items and ideas. One day, while walking through the house and thinking how to improve and change some rooms, my eyes cached this corner in boys’ room (Animal Arts):DSC_8259a

Skaisti. Pašu puiku darbs. Pagājušogad veidots, bet kaut kā jau tik apnicīgs. Un tad man radās ideja, ka ir vajadzīga vieta, kur izvietot bērnu  zīmējumus, pirms tie nonāk vai nu katra bērna īpašajā mapē, vai arī mistkastē. Atdotais rāmis kā radīts. Puikas ar prieku uzklausīja ideju un ka tik dabūt krāsot! Vērtējiet paši, kā izdevās!

Beautiful. Boys own  artwork. Just last year made, but somehow I already so bored of it. And then I got an idea that there is a need for a place put children’s drawings before they go in their special file or bin. Boys exited took my idea and jumped on painting (painting!!!) straight away. See yourself how it turned out!
dsc_1449adsc_1451a

dsc_1468a

Materiāli:

  • liels koka foto rāmis;
  • balta un zila ūdens emulsijas krāsa;
  • otas;
  • mazi knaģīši.

Resources:

  • large photo frame (reused);
  • White and blue silk emulsion;
  • brushes;
  • small pegs.

dsc_1462adsc_1464adsc_1646bdsc_1641adsc_1650adsc_1649a

Ar bērnu Anglijas slimnīcā

wp_20161122_13_22_46aKaut arī mūsu bērni parasti, paldies Dievam, slimo maz, pagājušais gads ir bijis citāds, mēs esam jau divas reizes pabijuši Anglijas slimnīcā. Uzreiz jāatzīst, ka mums nav pieredzes, kā ir bērnu slimnīcā Latvijā, tāpēc nevarēšu salīdzināt, toties labprāt dalīšos ar pieredzi, kuru ieguvu, esot slimnīcā ar Markusu (februārī) un Oliveru (novembrī). Protams, tā ir tikai mūsu pieredze, kura ir iegūta apmeklējot divas slimnīcas, noteikti var būt citādāk, tomēr  mūsu vizītes bija šādas.

Pirmais un labākais padoms, ko varu dot, pat ja jūs tālāk nelasīsiet, ja ir aizdomas, ka bērns šoreiz ir smagāk slims kā vienkārši saaukstējies un jūs dzīvojat Anglijā, brauciet uz tuvākās slimnīcas uzņemšanu (A&E). Nekautrējieties, pat ja šķiet, ka varbūt šoreiz nav tik traki. Sekojiet savai intuīcijai, jo labākajā gadījumā bērnu izmeklēs profesionāli pediatri, nevis ģimenes ārsts un nosūtīs ārstēties mājās. Mums abas reizes neizdevās atgriezties mājās uzreiz, kaut arī devos ar domu tikai pārbaudīt, saņemt ieteikumus par labāku medikamentu izvēli, varbūt saņemt antibiotiku recepti, bet abas reizes ļoti ātri bija skaidrs, ka mēs paliekam slimnīcas bērnu nodaļā un ka esam pareizi rīkojušies, ierodoties A&E.

Nākamais, kas noteikti ir nepieciešams, pacietība gaidīt, jo ārsti ir ļoti noslogoti un viņi velta pilnu uzmanību pacientam, kuru izmeklē. Medmāsa vienmēr ir pieejama, bet ārsti ir jāgaida. Jautājums: “Cik ilgi vēl?” neko daudz nevar līdzēt, jo to jautā visi vecāki, bet jo paši vecāki (no bērna, protams, to nevar sagaidīt) ir pacietīgāki un mierīgāki, jo ātrāk, šķiet, ārsts ierodas izmeklēt.

Jāsagatavojas, ka nāks izmeklēt 2 līdz 5 ārsti, atkarībā, vai kāds no viņiem nav students vai palīgārsts (par ko sākumā biju apjukusi un teicu, ka ārsts jau tikko mūs izmeklēja), bet diagnozi un ārstēšanu vienmēr apstiprinās galvenais ārsts, ne vien uz papīra, bet arī izmeklējot. Viņi tad visi sanāk kopā un apsriež diagnozi un ārstēšanas plānu katram konkrētajam gadījumam. Tā, piemēram, sākumā galvenā ārste izteicās, ka Oliveram būs divu veidu medikamenti, bet pēc viņu apspriedes tika izlemts pagaidām tikai antibiotikas. Viens ārsts lēmumu nevar pieņemt, īpaši, viss, kas saistīts ar zīdaiņu ārstēšanu, ir jābūt nodaļas ārsta apstiprināts.

Visu informāciju par izmeklējumiem, slimību un ārstēšanu ārsts izstāstīs vecākiem lēni un skaidri, pamatos, noteikti var uzdot jautājumus. Man šķiet, ka komunikācija ar pacientu tiešām radikāli atšķiras no tā, ko esmu piedzīvojusi līdz šim. Man arī patika, ka pēc sarunas ar mani ārsti noliecās pie Markusa, kuram tad bija 3 gadi, un viņam saprotamā valodā izstāstīja, kas ar viņu notiek un kā viņš tiks ārstēts.

Iepriecinošs šajā grūtajā laikā būs slimnīcās pieejamais ‘serviss’. Uzreiz jāatgādina, ka ārstēšanās slimnīcā ir bezmaksas, arī maltītes bērnam un mātei, vecāku nakšņošana, kā arī visas zāles, nepieciešamie izmeklējumi, respektīvi, kā jau iepriekš esmu rakstījusi, medicīna bērniem Anglijā ir bezmaksas. Nauda būs nepieciešama vienīgi, ja nu gribas pusdienot kafejnīcā, palasīt kādu žurnālu  vai iedzert labu kafiju – manā gadījumā.

Runājot par ēdināšanu, sākumā biju apmulsusi un nepasūtīju ēdienu sev. Jā, tieši nepasūtīju, jo katru dienu no rīta tika iedota ēdienkarte, no kuras varēja izvēlēties, ko ēdīs bērns un arī pati pusdienās un vakariņās. Sapratu, ka izvēlēties ēdienu patiesībā ir ļoti prātīgi, jo bērns, kuram sāp kakls, vai bērns, kuram ir, piemēram, kaut kas salauzts, ēdīs atšķirīgus ēdienus, nerunājot nemaz par to, kas garšo un negaršo. Es biju priecīga, ka Markus pirmo dienu varēja dabūt jogurtus, augļus un dārzeņus, cik vēlas, līdz ar to bija paēdis, bet, ja būtu jāēd gaļa ar kartupeļiem, viņš nebūtu varējis apēst gan apetītes trūkuma, gan sāpju dēļ, un  ēdiens būtu lieki izšķērdēts.

Arī par bērnu izklaidēm padomāts, jo, šķiet, kad paliek labāk un temperatūra sāk mazināties, visgrūtākais ir motivēt bērnu palikt gultā un nodarbināt slimībai atbilstošā daudzumā. Talkā nāk Spēļu speciālists/ Play Leader, kurš parasti ir piejams pa dienu, kā arī visbiežāk blakus bērnu nodaļām būs iekārtota lielāka vai mazāka spēļu istaba. Rotaļlietas ir atbilstošas visplašākajam vecumam, kuras var spēlēties uz vietas, ņemt līdzi uz gultu (katru vakaru Play Leader tās dezinficē), kā arī ir pieejami televizori un mazi tableti ar ļoti, ļoti plašu filmu un multfilmu klāstu. Godīgi sakot, bez multfilmām būtu bijis daudz grūtāk ar Markusu pavadīt 5 dienas slimnīcā.

Tāda bija mūsu pieredze. Varu teikt, pozitīva. Tā jau grūtajā laikā, kad visi ir uztraukušies un jūtīgi, noteikti man mieru deva apziņa, kad ārsti ir profesionāli, nosvērti, ļoti pozitīvi un mierīgi. Tieši pozitīvā un laipnā attieksme bija tā, kas uzmundrināja arī tad, kad gribējās jautāt, kāpēc tas notiek ar mums?